Ciklotīmisks traucējums vai ciklotīms ir psiholoģiskais stāvoklis, kam raksturīgas garastāvokļa izmaiņas, kurās pastāv depresijas vai euforiskās krīzes laiki, un to var raksturot kā vieglu bipolāru traucējumu formu.
Ciklotīms parasti rodas pusaudža gados vai agrīnā pilngadībā, un to nereti neārstē, jo bieži vien šie garastāvokļa izmaiņas tiek uzskatītas par personas personības sastāvdaļām. Tomēr ciklotimiskais traucējums jāārstē galvenokārt psihoterapijā un, atkarībā no simptomu nopietnības, piemēram, garastāvokļa stabilizēšanas līdzekļiem.
Galvenie simptomi
Ciklotīmisko traucējumu simptomi ir atkarīgi no cilvēka garastāvokļa fāzes, kuras galvenie ir:
- Uzbudinājums un eiforija vai mierīgums un skumjas;
- Paātrināta domāšana;
- Neveiklība;
- Miega vai pārmērīga miega trūkums;
- Lielāka vai mazāka enerģija;
- Noliedz, ka kaut kas nav kārtībā;
- Samazināta ēstgriba.
Parasti pastāvīga garastāvokļa svārstība var radīt problēmas darbā un pat ietekmēt cilvēka sociālo dzīvi. Tādēļ, ja simptomi tiek pamanīti, ir svarīgi meklēt palīdzību no psihoterapeita vai psihiatra, lai varētu diagnosticēt un uzsākt ārstēšanu.
Kā tiek veikta ārstēšana?
Ārstēšanu ar ciklotimiskajiem traucējumiem jāuzrāda psihiatrs, un tas var ietvert:
- Antipsihotiskie līdzekļi, piemēram, zuklopentiksols vai aripiprazols;
- Anksiolītiskie līdzekļi, piemēram, alprazolāms vai klobazāms;
- Labot garastāvokļa stabilizatorus, piemēram, litija karbonātu;
- Psihoterapija, kas novērš jaunu krīžu parādīšanos un palīdz pacientam zināt, kā un kad lietot narkotikas.
Turklāt ir ieteicams, lai pacients būtu veselīgs dzīvesveids ar līdzsvarotu uzturu un labu miega paradumu, lai samazinātu stresa līmeni un labāk kontrolētu ciklotimiska rakstura traucējumus.
