Miolobīna tests ir tests, kas novērtē mioglobīna daudzumu asinīs. Miolobīns ir proteīns, kas atrodas sirds muskuļos un citos ķermeņa muskuļos, nodrošinot skābekli, kas nepieciešams muskuļu kontrakcijai.
Tādējādi mioglobīns parasti nenonāk asinīs, to atbrīvo tikai tad, ja pēc sportiskas traumas, piemēram, infekcijas laikā, kad šis proteīns sāk palielināties asinīs 1 līdz 3 stundas pēc infarkts un normalizējas pēc 24 stundām.
Tāpēc veseliem cilvēkiem mioglobīna tests ir negatīvs, tas ir pozitīvs tikai tad, ja kādā organismā rodas kāda muskuļa problēma.
Kas tas ir
Tā kā tā novērtē mioglobīna klātbūtni asinīs, šo testu pieprasa, ja ir aizdomas par muskuļu bojājumu, ko izraisa:
- Muskuļu distrofija;
- Smags trīce muskuļos;
- Muskuļu iekaisums;
- Rabdomiolīze;
- Krampji;
- Infarkts.
Kaut arī to var lietot, ja ir aizdomas par infarktu, visbiežāk izmantotais tests diagnozes apstiprināšanai ir troponīna tests, kas nosaka cita proteīna klātbūtni sirdī un to neietekmē citi muskuļu traumējumi. Uzziniet vairāk par troponīna testu.
Turklāt, ja mioglobīns tiek apstiprināts asinīs un ir ļoti augsts, var veikt arī urīna analīzi, lai novērtētu nieru veselību, jo ļoti augsts mioglobīna līmenis var izraisīt nieru bojājumus, mazinot tā darbību .
Kā notiek eksāmens?
Galvenais mioglobīna testa veikšanas veids ir asiņu paraugu savākšana, tomēr daudzos gadījumos ārsts var arī pasūtīt urīna paraugu, jo mioglobīns tiek filtrēts un izvadīts caur nierēm.
Jebkuram eksāmenam nav nepieciešams veikt jebkāda veida preparātu, piemēram, tukšā dūšā.
Ko nozīmē rezultāts?
Parasti rezultāts ir tāds, ka tests ir negatīvs vai mioglobīna līmenis ir mazāks par 0, 15 μg / dL, jo mioglobīns parasti nav asinīs.
Jau vērtībām virs 0, 15 mkg / dl parasti norāda sirds vai citas muskuļu problēmas organismā, tādēļ ārsts var lūgt specifiskākus testus, piemēram, elektrokardiogrammu vai sirds marķierus, lai iegūtu kādu specifisku diagnozi.
Paaugstināts miolobīna līmenis var būt arī par citām ar muskuļiem nesaistītām problēmām, piemēram, pārmērīgu alkohola lietošanu vai nieru darbības traucējumiem, tādēļ rezultāts vienmēr būtu jāizvērtē ar ārstu, ņemot vērā katras personas vēsturi.