Ataksija ir simptoms, ko raksturo dažādu ķermeņa daļu kustības koordinācijas trūkums. Tam var būt vairāki iemesli, piemēram, problēmas ar smadzenēm, infekcijām, iedzimtiem faktoriem, smadzeņu asiņošanas gadījumiem, malformācijām vai nelaimes gadījumiem.
Parasti indivīds ar ataksiju pastaigās ar atvērtajām kājām, kas agrīnās dienās parādās tikai sarežģītās darbībās, piemēram, skriešanās vai kāpšanas pa kāpnēm, bet tas laika gaitā attīstās un parādās vienkāršākajās aktivitātēs, piemēram, ejot vai runājot.
Hroniska ataksija nav izārstējama, bet to var kontrolēt, lai uzlabotu pacienta dzīves kvalitāti. Tādēļ indivīdam jākonsultējas ar neiroloģistra ārstu, lai uzsāktu atbilstošu ārstēšanu.
Ataksijas veidi
Daži ataksijas veidi ir:
- Cerebellar ataksija: smadzeņu asinsizplūduma, audzēja, infekcijas vai nelaimes gadījumos radušies cerebralā un tās ceļu bojājumi;
- Frīdriha ataksija: visizplatītākais iedzimtas ataksijas veids, kas rodas galvenokārt pusaudža vecumā un izraisa deformācijas mugurkaulā;
- Spinocerebellar ataksija: tāda veida iedzimta ataksija, kas parasti rodas pieaugušā vecumā un izraisa muskuļu stīvumu, atmiņas zudumu, urīna nesaturēšanu un progresējošu redzes zudumu;
- Ataksija talengiektazija: reti sastopama iedzimta ataksija, kas sākas bērnībā un attīstās laika gaitā. Parasti pacientam ir novājināta imūnsistēma;
- Sensorā vai sensorā ataksija: izraisa elpošanas nervu bojājumi, kas izraisa pacienta neuzsākšanos, kad viņu kājas saskaras ar ķermeni.
Atkarībā no ataksijas veida pacients var pierādīt atšķirīgas īpašības.
Ataksijas ārstēšana
Ataksijas ārstēšana parasti tiek veikta ar fizioterapijas vingrinājumiem, kas samazina pacienta nekoordinētās kustības, vienlaikus novēršot muskuļu vājumu vai muskuļu stīvumu.
Turklāt personai ar ataksiju ir ieteicams veikt arodterapiju, kuras mērķis ir saglabāt pēc iespējas lielāku neatkarību, mācot pacientam dzīvot ar pakāpenisku kustības zudumu, iegūstot jaunas prasmes ikdienas aktivitātēs.
Smagākos ataksijas gadījumos neirologs var ieteikt lietot spazmolītiskus un relaksējošus līdzekļus, piemēram, baklofēnu vai tizanidīnu, vai botoksa injekcijas noslēgtos muskuļos.