Aspergera sindroma ārstēšana sastāv no psihoterapijas sesijām 1-2 reizes nedēļā, lai mācītu pacientam mijiedarboties ar citiem, izvairoties no izolācijas.
Ārstēšana jāuzsāk drīz pēc diagnozes, kas parasti rodas no 4 līdz 14 gadu vecumam, lai gan daži gadījumi tiek identificēti vēlāk pieaugušā vecumā.
Pacienti ar Aspergera sindromu parasti ir inteliģenti, taču viņiem ir ļoti loģiska un bezjēdzīga domāšana, tāpēc viņiem ir lielas grūtības attiecībā uz citiem, bet, veidojot uzticības attiecības ar bērnu, terapeits var apspriest un saprast daži "dīvaini" uzvedības iemesli, kas palīdz identificēt vispiemērotāko stratēģiju katram gadījumam.
Ģimenes nozīme Aspergera sindroma ārstēšanā
Ģimenei būtu jāzina, kāda stratēģija terapeits izmanto, lai veidotu bērna uzvedību, lai papildinātu ārstēšanu mājās. Tādēļ pēc katras psihoterapijas sesijas vecāki var lūgt psihologu par norādījumiem par to, kā rīkoties un kā labot bērnu noteiktos gadījumos.
Ko darīt, lai palīdzētu bērnam ar Aspergera sindromu
Daži piemēri tam, ko vecāki un skolotāji var darīt, lai palīdzētu bērnam vai pusaudzim ar Aspergera sindromu:
- Dodiet vienkāršus, īsus un skaidrus rīkojumus bērnam. Piemēram: "Saglabājiet mīklu lodziņā pēc spēles" un nevis: "Saglabājiet rotaļlietas pēc spēles";
- Vaicājiet bērnu, kāpēc viņi darbojas darbības brīdī;
- Skaidri un mierīgi izskaidrojiet, ka "dīvaina" attieksme, piemēram, slikta vārda izteikšana vai kaut kas citam cilvēkam, ir nepatīkama vai nepieņemama citiem, lai bērns neatkārtotu kļūdu;
- Izvairieties no tā, lai bērns izlemtu par viņa rīcību, piemēram, izvairoties no tā, ka viņam ir nepatīkams vai mēms.
Turklāt terapeits var parakstīt tādus antidepresantus kā nortriptilīns vai sertralīns, kas palīdz samazināt Aspergera sindroma simptomus un atvieglot psihoterapiju.
Vairumā gadījumu bērni ar Aspergera sindromu izstaro dīvainas uzvedības, piemēram, trokšņus, studējot vai nokāpjot galda laikā ēšanas laikā, vai neveiksmīgu uzvedību, piemēram, liekot aizzīmogotus papīru uz grīdas, ēdot, bet šīs uzvedības nav un bērnam nav ne jausmas, ka viņš ir rupjš vai apgrūtina ikvienu.
Parasti bērni ar Aspergera sindromu vienlaicīgi nespēj koncentrēt uzmanību vairāk nekā vienai aktivitātei, un, ciktāl tas attiecas uz jūtām, bērns, lai gan zina, ka viņš ir laimīgs, nespēj saprast, ka otra persona var būt skumji. Viņa "neredz" citu cilvēku izjūtas un var radīt iespaidu, ka viņai nav rūpes par saviem vecākiem, brāļiem vai māsām vai draugiem.
