Boerhaaves sindroms ir reti sastopama problēma, kas sastāv no spontānas izplūdušas barības vada, kas izraisa simptomus, piemēram, smagas sāpes krūtīs un elpas trūkuma sajūta, piemēram.
Parasti Boerhaave sindromu izraisa pārmērīga pārtikas vai alkohola uzņemšana, kas izraisa intensīvu vemšanu, palielina vēdera spiedienu un pārmērīgi lieto barības vada muskuļus, kas galu galā plīsīsies.
Boerhaaves sindroms ir neatliekama medicīniskā palīdzība, tāpēc ir svarīgi nekavējoties doties slimnīcā, ja pirmajās 12 stundās ir akūtas sāpes krūtīs vai elpas trūkums, lai izvairītos no nopietnām komplikācijām, piemēram, elpošanas apstāšanās.
Boehraves sindroma simptomi
Galvenie Boerhaave sindroma simptomi ir:
- Smagas sāpes krūtīs, kas pasliktinās rīšanas laikā;
- Elpas trūkuma sajūta;
- Sejas vai kakla pietūkums;
- Balss maiņa.
Parasti šie simptomi parādās pēc vemšanas, bet dažos gadījumos var parādīties arī kādu laiku, piemēram, ēdot vai dzerot ūdeni.
Turklāt simptomi katrā gadījumā atšķiras un var būt arī citas pilnīgi atšķirīgas pazīmes, piemēram, pārmērīga vēlme dzert ūdeni, drudzis vai pastāvīga vemšana. Tādā veidā diagnoze parasti ir laikietilpīga, jo sindromu var sajaukt ar citām sirds vai kuņģa-zarnu trakta problēmām.
Ārstēšana par Boerhaave sindromu
Ārstēšana Boerhaave sindroma gadījumā ir jāveic slimnīcā ar ārkārtas operāciju, lai novērstu barības vada plīsumu un ārstētu infekciju, kas parasti attīstās krūtīs, jo no kuņģa skābes un baktēriju uzkrāšanās no pārtikas.
Vislabāk terapija jāuzsāk pirmajās 12 stundās pēc barības vada pārrāvuma, lai novērstu vispārējas infekcijas rašanos, kas pēc šī laika paildzina pacienta paredzamo dzīves ilgumu.
Boehraves sindroma diagnostika
Boerhaaves sindroma diagnozi var izdarīt ar krūšu kurvja rentgenogrāfiju un datortomogrāfiju, tomēr svarīgi ir piekļūt pacienta vēsturei, lai izslēgtu citas slimības ar līdzīgiem simptomiem, piemēram, kuņģa čūlas perforāciju, akūtu miokarda infarktu vai akūtu pankreatītu, kas ir biežāk sastopamas un var slēpt sindromu.
Tādēļ ir ieteicams, ka pacientam vienmēr būtu jāievēro, ja vien iespējams, radinieks vai tuvs cilvēks, kas zina pacienta klīnisko vēsturi vai var raksturot, piemēram, simptomu parādīšanās laiku.
